Vai snovbordisti ir romantiski? Tas ir labs jautājums, uz ko es nezinu atbildi. Droši vien jā, jo viņiem taču paveras tādi satriecoši skati uz apkārtējo pasauli — kalni, sniegs, debesis. No otras puses, viņi nepulcējas pie ugunskuriem un ģitāras pavadījumā kopīgi nedzied dziesmas, kā to agrāk darīja tūristi un alpīnisti. Viņiem tas ir sports, atpūta, uzlādēšanās un riskants darbs ar savu ķermeni. Kaut kas skaists un tajā pašā laikā pragmatisks. Nepieciešamais aprīkojums un braucieni uz kalniem prasa arī līdzekļus. Bet tur, kur sākas nauda, ir nepieciešama mērķtiecība, mobilizēšanās, aktivitāte un viss pārējais, kas šodienas jaunajam cilvēkam ļauj strādāt labu darbu un saņemt labus iztikas līdzekļus.

Un kaut kā tas vairs nesaistās ar iepriekšējo priekšstatu par beznosacījumu romantiķi, kurš spēja pastrādāt «lielās, brīnišķīgās muļķības», kā to teica viens no filmas Vieglu garu! varoņiem. Šis tips, šķiet, ir vispār izzudis no mūsu redzes lauka. Mūslaiku varonis ir pavisam cits personāžs (nu, piemēram, tas pats snovbordists, jauns, pozitīvs puisis, kurš ikdienā vada kādu nelielu vebdizaina biroju). Sarunu biedra — pudeles brāļa, neveiksminieka — ideālista tips, Šuriks ar biezajām brillēm brūnajos rāmjos ir izkūpējis pagātnē. Līdz ar viņu apkārtējā vidē kaut kā izkliedējās arī vesela samērā ievērojamu un spilgtu cilvēku grupa, kura pārstāvēja 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma subkultūru vidi. Manā redzeslokā viens no tādiem personāžiem bija Vadiks Morisons, dzejnieks, kurš aiz sevis atstājis tikai vienu zināmu tekstu. Atceros, kā 1990.gada vasarā pie Anglikāņu baznīcas mani kopā ar Vadiku un mūsu draudzeni pārmeklēja OMON patruļa (kāds kaut kur šāva). Mums līdzi bija sarkanā vīna pudele, kuru Vadiks bija paslēpis zem vējjakas. To, protams, atrada. Taču Vadiks uz omoniešiem vērsa tādu skatienu, ka pudeli tūlīt pat atdeva. Un «Nomales alus ieskrietuve» — vienīgais Vadika zināmais teksts arī atbilst šim stāstam: «haotiskā krogus brāļu, šīs pamales pavēlnieku pārvietošanās negribot piesaista uzmanību: iedegušas nežēlīgas sejas, tetovējumiem rētainas rokas ... kustībā viņu kājas līdzinās ejošām kolonnām, un viņu dzelžainajās sarūsējušajās balsīs ir saklausāms tikai viens...»

Tieši šīs rindas Rīgas muzikants un dziedātājs Karls Hlamkins ir iekļāvis savā februāra vidū ar Maskavas leibla Snegiri gādību izdotajā mūzikas diskā. Karls Rīgas mūzikas aprindās ir visai pazīstams — vairāku 80.gadu nogales un 90.gadu sākuma panku grupu bundzinieks, kurš uzsāka pats savu projektu, kurā apvienoja Toma Veitsa aizsmakušo romantiku, jautros ska ritmus un izteikti rīdzinieciskos stāstus par «jautrām meitenēm», «piedzērušamies bezdelīgām» un par to «garo svētdienu», kurā «mēs ar tevi klīstam pa ielām — kā lūgšana par izglābšanu». Patiešām, svētdienās Rīga «izmirst» tāpat kā pirms desmit gadiem, laiks plūst lēni un tajā pašā laikā tik jūtami... Karls ar savu grupu (laika gaitā tai bija dažādi nosaukumi) uzstājās Rīgā laikā no 1992. līdz 1999.gadam, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Minskā pie saviem draugiem mūziķiem un tad jau nonāca saskarē ar Maskavas ierakstu kompānijām.

Viņa jaunais albums Hlamkin, aizveries! ir kļuvis par «alternatīvā šansona» — žanra, kuru pašlaik kultivē Maskavā, raksturīgu piemēru. Šķiet pieredzes bagāti producenti asi izjūt zināmu sociālu «nostalģiju pēc dvēseliskuma». Šis albums kā sūklis iesūcis sevī visus 80. — 90. gadu uz parku soliņiem sēdošos romantiķus, līdz ar visu tos pavadošo mītu spektru. Vienīgais, kur tiek minēta nauda, ir dziesmā par Maskavas tēmu: «Un laimes vārdā mēs Maskavas strūklakās sviedām falšu naudu...» Šķiet, ka albuma galvenā tēma ir personīgā un uz universālu atbildi nepretendējoša brīvība, tāpēc ka mūsu sabiedrībā individuālisti — īpatņi ir kļuvuši nepopulāri. Tie, par kuriem kādā čehu parunā teikts: «Viņi ieskatās Dieva tā Kunga logos.» Jo viņiem tam pietiek laika. Karlam, kurš pērn no alus pārgāja uz zaļo tēju, jautrās iedzeršanas viņa dziesmās ir vien pierasts brīvas komunicēšanās tēls. Un lai viņa varonis ir no tiem, kuri «zem acīm sev audzē» zilumus, nokavē vilcienus un izguļas renstelē, viņš ir lielisks ar savu sabiedrībā jau daļēji aizmirsto pašaizliedzību, ar savu gatavību pastrādāt muļķības un iesaistīties avantūrās bez kādas intereses par superrezultātu. «Un nejaušā saule izšaus tieši pakausī,/un tad viņš pamodīsies, lūdzot nejaušos dievus,/ viņš uzvilks mēteli un vārdos mazliet trāpīs garām/ Nedēļu pirms rītdienas, minūti pirms labākiem laikiem.» Rindiņas no vēl vienas Karla dziesmas. Vairāk — www.hlamkin.com.

Publicēšanas datums:
Sestdiena, 2003. gada 8. marts.

[krieviski]